esamkopa.lv
2020. gada 1. jūnijs
  • Latvietiskums = intravertums = inteliģence = vienaldzība = apātija?

    Vita Jaunzeme

    07.06.2010

    Vita JaunzemeEs sevi vienmēr esmu pozicionējusi kā inteliģentu cilvēku, kaut gan daudziem tas noteikti ir licies savādāk. Mēs katrs sevi redzam tādu, kādu vēlamies redzēt. Ja mēs jūtam, ka mūsu iekšējā pārliecība nesaskan ar apkārtējo domām, tad sākas intensīvs pierādīšanas process, kurš ne vienmēr beidzas ar uzvaru. Dažreiz mēs pārlieku cenšoties pierādīt, ka esam garīgas un inteliģentas būtnes, sākam piekopt visai agresīvas metodes, lai pārējie to ieraudzītu. Reizēm mēs krītam galējības un ārišķības - lai pārējie pamanītu, cik nu mēs esam garīgi.... Vai garīgums ir lieta, kuru vispār var pierādīt?

    Vai, lūdzot Dievu, mēs pierādām, ka esam garīgi? Jautājums droši vien slēpjas citur – ko mēs lūdzam, par ko mēs lūdzam, kāpēc mēs lūdzam. Formai nav tik liela nozīme kā saturam, kad runa ir par šīm smalkajām vibrācijām.

    Nebūt aktīvam un necīnīties par savām tiesībām – tas izskatās inteliģenti. Nepiedalīties politiskajos procesos – tas izskatās inteliģenti. Tas tāpēc, ka mūsu „politiķi” ir tik ļoti degradējuši un deformējuši izpratni par vārdiem „politika” un „politiķis”, ka tie jau šobrīd vairāk robežojas ar lamuvārdu.

    Ieņemt uz sevi vērstu meditatīvu formu un atslēgties no apkārt notiekošā – tas laikam arī šobrīd skaitās inteliģenti un ļoti veselīgi. BET. Vai tad mēs sevi tādejādi attaisnojam? Cilvēks ir bara dzīvnieks, un mums ir jārūpējas par sevi un visu baru. Mums visiem kopā jācīnās, lai visi varētu izdzīvot. Kanibālisms dabā ir sastopams vairāk kā anomālija, kuras pamātā ir vai nu izdzīvošana ( cilvēkiem, dzīvniekiem, kukaiņiem) vai rituāls ( cilvēkiem).

    Iznīcināt savu tautu nozīmē būt tikpat kā kanibālam. Ne tiešā un materiālá izpratnē, bet garīgā gan. Savukārt nelikties par to ne zinis un ieņemt meditatīvu stāvokli un attieksmi par visu kas notiek ap mums, gan ārēji, gan iekšēji – tas nozīmē to atbalstīt. Forma ir nebūtiska, kad ir runa par saturu. Forma ir demonstrēšanās. Būtība ir saturā, it īpaši kad runa iet par tautas nākotni un ilgtspējību. Neļausim sev izskalot smadzenes ar spilgtām vizualizācijām un godājamā pasaku meistara Andersena cienīgiem solījumiem.

     

    Vai būtu iespējams, ka tāds ir bijis mērķis –cilvēkos radīt apātisku noskaņojumu, lai mazākais „kanibālistu” pulciņš realizētu savas idejas un mērķus?

    Un labi saprotot to, ka arī man pašai gribas ieslīgt meditācijā un meklēt Nirvānu, un neapgrūtināt sevi ar spriedzi un cīņu par Latvijas nākotni, es tādejādi ļaujos smadzeņu skalošanas procesiem – tieši ar to, ka pieļauju un iespējams maldos, ka politiskie procesi nav inteliģentiem cilvēkiem paredzēti..

    Cīņa nav inteliģenti. (?)  Līdzdalība nav inteliģenti. (?) Pilsoniskā aktivitāte nav inteliģenti. (?) Uz mani tas it kā neattiecas. (?) Vai patiesi?

    Un beigās gribas visam atmest ar roku un neredzēt notiekošo un paļauties uz kādu debesu brīnumu un ezoterisku pārliecību, ka gan jau mums viss būs labi.

    Pozitīvām domām nenoliedzami ir milzīgs spēks.

    Bet, laikam jau laiks ir mosties, saslēgties ar realitāti un ieguldīt kaut daļu no sevis, lai mūsu nākotnei būtu maza, bet tomēr cerība.

     

    Es modinu sevi un cenšos pamodināt savus līdzpilsoņus.

Raksta komentāri